Stāsti par to, kā mēs rūpējamies par citiem

Rūpēšanās par tuviniekiem, kad viņi ir novecojuši un, ļoti iespējams, viņiem ir slikta veselība, var būt sarežģīta un mulsinoša pieredze, kas vienlaikus var sniegt gandarījumu un šķist nomācoša. Medicīnas zinātne palīdz cilvēkiem dzīvot ilgāk un veselīgāk, un dažos gadījumos tā spēj palēnināt ar vecumu saistīto kognitīvo traucējumu veidošanos. Pastāv atšķirīgi veidi, kā dažādās kultūrās ģimenēs rūpējas par vecākiem ģimenes locekļiem, pastāv arī atšķirīga attieksme pret novecošanos, demenci un aprūpi. Lielākā daļa cilvēku vecumdienas pavada mājās kā savas kopienas locekļi. Šādā gadījumā ir noteikti psihosociāli ieguvumi gan vecāka gadagājuma cilvēkiem, gan arī dažādu paaudžu ģimenes locekļiem. Tajā pašā laikā, aprūpējot cilvēkus, kuru veselība arvien pasliktinās, neizbēgami jārēķinās ar pieaugošu fizisku piepūli, psiholoģisko spriedzi, skumjām par nenovēršamo zaudējumu un, iespējams, finansiālām grūtībām.

Naratīvās veselības psiholoģijas mērķis ir izprast cilvēku dzīves pieredzi un šīs pieredzes nozīmi viņu ikdienas dzīves kontekstā, izmantojot stāstījumu. Šis stāstījums ir svarīgs, lai veidotu izpratni par veselību, slimību un ar to saistītajām identitātes izmaiņām. Ar stāstījuma palīdzību cilvēki var piešķirt jēgu negaidītiem “biogrāfijas sabrukumiem“, radīt saikni starp pagātni, tagadni un nākotni un uzturēt vienotību starp iepriekšējo un mainīto patību un attiecībām. Apvienojot atsevišķus notikumus plūstošā stāstā, cilvēki izskaidro, kas ir noticis, ko tas nozīmē un par ko viņi ir kļuvuši, pateicoties noteiktai pieredzei. Savukārt pētījumi par aprūpēšanu parāda, ka stāstījums arī aprūpētājiem ļauj izprast, kā un kādas pārmaiņas laika gaitā notiek viņu attiecībās ar tuviniekiem. Naratīvā veselības psiholoģija uzsver, ka stāstījumam ir vairāki līmeņi, tostarp personiskais, sociālais un kultūras līmenis, kas var sniegt skaidrojumu par izmaiņām veselībā. Pacientu, kā arī viņu formālo un neformālo aprūpētāju stāstījumiem tiek pievērsta uzmanība arī medicīnā, ieskaitot medicīnas praksi un medicīnisko izglītību.

Rūpes par aprūpētāju: pētnieki un veselības aprūpes speciālisti ir ieinteresēti aprūpētāju atbalstīšanā. Novērtējuma pētījumi (evaluation studies) liecina, ka noderīgas var būt dažādas pieejas, un tās var apkopot šādās grupās:

  • izglītība un apmācība, kas palīdz iegūt zināšanas par novecošanos un demenci, tās posmiem un simptomiem;
  • sociālais atbalsts, ko nodrošina kolēģi atbalsta grupās vai tiešsaistes formātos, kā arī ģimene un draugi;
  • atelpas brīži – sociālie tīkli vai organizācijas var nodrošināt atelpu aprūpes laikā, lai mazinātu aprūpētāja nogurumu;
  • aprūpētāju veselības veicināšana, piemēram, fiziskās aktivitātes, stresa mazināšanas prakse un darbības.

Jāuzsver arī, ka ir svarīgi aizstāvēt tādu politiku, kas atbalsta neformālos aprūpētājus, pacientus un viņu ģimenes. Piemēram, Masačūsetsas likumdevējs, atbildot uz ģimeņu un veselības aprūpes speciālistu pieprasījumu, kuru atbalstīja vietējā Alcheimera asociācijas nodaļa, nesen pieņēma Alcheimera un demences likumu. Šis likums atbalstīs veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju apmācību, lai diagnosticētu demenci un nodrošinātu pacientu un ģimeņu aprūpi, pienācīgi informētu par diagnozi un nodrošinātu adekvātu akūto aprūpi un aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu.

 

Naratīvā veselības prakse: naratīvā jeb stāstījuma prakse ir uz personību vērsta, tā ietver dialogu un tā ir integrēta tajos kultūras un strukturālajos kontekstos, kuros notiek aprūpe. Aprūpētāju naratīvā prakse palīdz gan aprūpētējiem pašiem izprast notiekošā jēgu, gan palielina viņu “naratīvo kompetenci” – spēju uzklausīt un pieskaņoties tās personas stāstiem un pieredzei, par kuru viņi rūpējas.

 

Viens no secinājumiem metaanalīzē, kas tika veltīta tam, lai izpētītu veltītas aprūpētāju labklājību veicinošās intervences, bija tāds, ka visefektīvākās intervences ir tās, kurās iesaistīti gan aprūpētāji, gan pacienti. Ir zināmi vairāki piemēri, kā aprūpes iestādēs tiek ieviestas stāstu veidošanas programmas (piem., “Dzīves stāsts” un “Atmiņu stāsts”). Lielākā daļa no tām ir veidotas vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet dažas ir organizētas kā sadarbības un kopīgas stāstīšanas prakses, ietverot ģimenes locekļus un neformālos aprūpētājus.

 

Neformālajiem aprūpētājiem aprūpe var būt ļoti grūts uzdevums. To viņiem palīdz apzināties stāsti, kuros satiekas nogurums un skumjas, un vienlaikus tie ir stāsti, kuri palīdz padziļināt attiecības ar tuviniekiem. Palīdzot aprūpētājiem apzināties savus stāstus, ir iespējams palīdzēt viņiem atjaunot izpratni par notiekošā jēgu un nozīmi.

 

Raugoties no stāstījuma prakses skatījuma, mēs speciālistiem piedāvājam ieteikumus, kuri aprūpētājiem varētu būt noderīgi ikdienas aprūpes darbā.

 

Praktiski ieteikumi

  • Mudiniet (neformālos) aprūpētājus dalīties ar saviem stāstiem par aprūpēšanu un par to, kā mainās attiecības ar tuviniekiem. Uzdodiet atklātus jautājumus („pastāstiet par to reizi, kad…”) un klausieties ar empātiju, kā arī mudiniet aprūpētājus runāt ar draugiem vai pievienoties atbilstošām atbalsta grupām, kurās notiek dalīšanās ar stāstiem.
  • Iedrošiniet aprūpētājus rakstīt dienasgrāmatu, kā arī lasīt un reflektēt par literatūru un dzeju. Reflektēšana par stāstiem ir noderīgs veids, kā aprūpētājiem palīdzēt izprast notiekošo viņu dzīvē, un tas daudzos veidos var labvēlīgi ietekmēt veselību.
  • Ņemot vērā, ka aprūpētāju stāsti ir saistīti ar attiecībām starp cilvēkiem, ierosiniet, lai aprūpētāji un personas, par kurām viņi rūpējas, veltītu laiku savstarpējām sarunām par kopīgo pagātni un tagadni. Sniedziet aprūpētājiem idejas par to, kā aprūpētajām personām palīdzēt atmodināt atmiņas (piemēram, apskatot vecas fotogrāfijas vai objektus, kas iemieso kopīgas atmiņas; veidojot piemiņas lietu kastītes un kolāžas).
  • Šīs stāstu veidošanas metodes ir laikietilpīgas un, iespējams, neraisīs atsaucību visos aprūpētājos. Tāpēc saruna par šiem jautājumiem jāveic ar iejūtību un piesardzību. Tā kā stāsti var izraisīt daudz emociju, stāstīšanas praksi ir vērts īstenot, tai veltot pat pavisam neilgus brīžus.

Irina Todorova, Veselības psiholoģijas pētījumu centrs, Sofija, Bulgārija

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Sharing is caring!